Eksistenciālisms

Kas ir eksistenciālisms:

Eksistenciālisms ir filozofiska doktrīna, kas vērsta uz eksistences analīzi un to, kā cilvēki pasaulē pastāv. Tā cenšas atrast dzīves jēgu ar beznosacījumu brīvību, izvēli un personisko atbildību.

Saskaņā ar šo filozofisko strāvu pirmām kārtām pastāv cilvēki, un katrs indivīds iziet savu dzīvi, mainot tās būtību vai dabu.

Šo filozofisko tendenci, kas parādījās un attīstījās Eiropā starp abiem pasaules kariem (1918-1939), raksturo tās analīzes koncentrēšana uz eksistenci, kas nav saprotama kā fakts vai fakts, bet kā ikdienišķa individuālā realitāte.

Eksistenciālisms, kas pārstāv humānistisku reakciju pret jebkādu atsvešinātības formu, satur plašu prekursoru sēriju: Socrates, St Augustine, Maine de Bitan uc Bet šaurā nozīmē eksistenciālisma izcelsme ir atpakaļ uz Kierkegaardu, kurš, pretēji Hēgeles spekulatīvajai filozofijai, projektē filozofiju, saskaņā ar kuru subjekts ir vitāli iesaistīts viņa pārdomās un neaprobežojas tikai ar abstraktu realitātes objektivitāti. Ņemot to vērā, viņš aizstāv cilvēka eksistences neatgriezeniskumu saistībā ar jebkuru idealizācijas vai pretestības mēģinājumu.

Sartres eksistenciālisms

Ateistiskās eksistenciālisma vadošais pārstāvis ir Jean-Paul Sartre, publicējot nozīmīgus darbus, piemēram, 1946. gada L'Existentialisme est un Humanisme ("Eksistenciālisms ir humānisms") un 1943. gada L'Être et Le Néant . .

Pēc Sartra domām, pastāvēšana ir pirms būtības, tas ir, tas vispirms pastāv un pēc tam nosaka tās būtību ar savu darbību un dzīves veidu. Tādējādi ateistiskā eksistenciālisms bija pretrunā ar kristiešu eksistenciālismu, jo cilvēks bija atbildīgs par savas būtības definēšanu, nevis Dievu.

Ateists eksistenciālisms

Eksistenciālisms attīstījās divos virzienos: viens ateists un viens kristietis. Ateistu eksistenciālisms nosaka, ka bez Dieva izzūd viss universālais pamats, kas rada morāles subjektīvību. Tad rodas sajūta, ka ir satraukums, kas atklāj cilvēka trauslumu, tās unikālo atbildību pret jebkuru rīcību un nepieciešamību novirzīt bezmaksas rīcību individuālai pašizstrādei vai sociālai saistībai.

Filozofiskajai eksistenciālismai bija liela ietekme uz teoloģiju (R. Bultmann), literatūru (A. Camus) un psihiatriju (Binswanger).

Kristīgā eksistenciālisms

Kristīgā eksistenciālisms nozīmē kopību un starppersonu mīlestību kā absolūtas klātbūtnes morālās pārpasaulības līdzekli. Tā uzstāj, ka jāaizstāv antropoloģiskā perspektīva, lai gan tajā nav pieņemts ateistiskais imanentisms. To pārstāv K. Barth, G. Marcel un K. Jaspers.

Skatiet arī humānisma nozīmi.